Tīģerballīte

Šoreiz padalīšos ar kādu ballītes ideju :)!

Tīģerballīte

Kaut kā tā ir iekārtots, ka tiem pirmajiem tomēr tiek vairāk :). Un mūsu ģimene nav izņēmums :). Kaut vai tas sendzirdētais “joks” par albūmiem, ka pirmajam ir 4, otrajam labi, ja 2, trešajam nav pat viens, bet ceturtajam jāaizņemas bērnības bildes no vecākā, jo viņam tādu gandrīz vispār nav :D. Protams, kad šo dzirdēju (tad mums bija tikai viens 🙂 ), man likās – muļķības. Manējiem viss būs vienādi! Bet jau tagad M ir vismaz 2 lielie scrapbooking albūmi, bet S patiesi nav vēl viens (bet šo statistiku ceru vasarā labot :), kad ieradīsies mana scrapbooking buddy 🙂 ). Bet visā visumā esmu sev nosolījusies neapbižot jaunākos un uzrīkot viņiem (tas nākotnes formā:) ) tikpat foršas ballītes kā pirmajam.

Tā kā S vēl mums tā īsti saprotami nerunā, tad viņa intereses objektus nav tik viegli noskaidrot. Vai nu arī viņš mums vienkārši tāds vispusīgs džeks :). Vienu brīdi likās, ka taisīšu traktoru ballīti un kādas idejas jau noskatīju no P ballītes. Bet tad pamanīju, ka mums pa māju sāk pārvietoties (rāpot) viens tīģerēns un sirsnīgi šņākt. Un uz jautājumu “vai  esi lauva?” atbildēja “nē, Tīīī!” Un ideja ballītei bija gatava!

Dzimšanas dienas rītā “uzmeistaroju” pilnīgi improvizētu versiju par kūku, lai varētu nopūst svecītes un būtu nojausma, ka šī diena ir īpaša. Nodziedājām dzimšanas dienas dziesmiņu.

Tad uzlikām dzīves ķēdēm pērles (tās liekam parasti vienā dienā abiem puišiem). Un S tika pie savas lielās dzimšanas dienas pērles. Un sajutās ļoti īpašs! 🙂

Tad pienāca ballītes diena…

Pa nakti bija pastrādājuši “rūķīši” un jubilārs pamodās pārsteigumā. Piepūstos balonus pielīmējām ar balto papīra skoču. Bijām dabūjuši arī “tīģerbalonus”, bet pēc tam iedomājos, ka tos būtu varējusi uztaisīt arī pati, izmantojot melno markeri.

Materiālu plauktus gan kārtīgi patukšoju, lai nav vēlāk jālasa pa visu māju pērles :D.

Pie galda bijām izveidojuši mazu bilžu sienu. Bildes un karodziņu uzrakstu pie sienas stiprināju ar plastalīnam līdzīgo līmmasu.

Spēles

Lielāko pasākuma laiku bērni (kas starp citu bija 8 puikas un tikai 1 meitene) aizrautīgi spēlējās ar vilcieniem un vecāki varēja netraucēti papļāpāt.

Zvēru disenīte

Šī laikam ir viena no top spēlēm mūsu draugu bērnu dzimšanas dienu ballītēs.

Un tā ir tik vienkārša. Uz segas/palaga saliek mīkstos zvēriņus, bērni paņem segas malas. Tad tiek ieslēgta mūzika un sega tiek kratīta līdz tajā vairs nav neviena svēra. Un tā atkārto un atkārto un atkārto. Un bērniem neapnīk! Jautrība garantēta!

Palīdzi tīģerim atrast asti

Uz A0 papīra uzzīmēju tīģeri un uz atsevišķas lapas asti. Asti klāt lipinājām ar līmpastu. Lielākiem bērniem sējām ciet acis, bet pieaugušos vēl iegriezām.

Mazajiem astes pielikšana jau tāpat bija zināms izaicinājums :).

Noķer asti

Piedalās 2 dalībnieki (bet var arī vairāk) un katram aiz biksēm tiek aizbāsta “aste”. Mūsu gadījumā tās bija šalles, bet lielākiem bērniem var izmantot lentas. Un jā, esam Mettas fani :)!

Kūka

Šoreiz tapa Medus kūka no pilngraudu miltiem (no Signes Meirānes grāmatas “Gatavot un baudīt”). Šī viennozīmīgi ir mana šīs ziemas top kūka!

Virskārtu veidoju no marcipāna masas (pērku Gemoss), ko iekrāsoju ar pārtikas krāsvielām (arī Gemoss). Internetā sameklēju viegli paveicamu virskārtas dekorējumu un lieta darīta! Austiņas taisītas no bieza papīra un ar skoču pielīmētas pie koka kociņiem. Tad visu kopā iestiprināju kūkai sānos.

Ēdienu centāmies sarūpēt tādu, lai bērniem nav jāžonglē ar šķīvīšiem, bet var paņemt rociņā un doties tālāk spēlēties. Arī šeit centāmies ievērot “tīģerkrāsas” :). Dažas no lietām bija – mazās pankūciņas, mazas apaļas krāsnī ceptās siermaizītes, apelsīni, dārzenīši, cidoniju dzērienu.

Montessori mājās un valsts dārziņš

Laiks pirms un pēc Ziemassvētkiem izvērtās par mierpilnu un tai pašā laikā darbīgu periodu. Tāpēc tikai tagad esmu pieķērusies pirmajam šīgada blogierakstam.

Tik dieži nācies domāt kā labāk apvienot bērnu ikdienā bērnudārzā mācīto un darīto ar mūsu darbošanos mājās.

Šobrīd mūsu bērnu ikdiena mijās starp bērnudārzu un mājām. Marks un Stefans 3-4 dienas nedēļā apmeklē valsts bērnudārzu. Pārējās dienas dzīvojamies pa māju (cik nu tā īsti pa māju sanāk, jo ir jau vēl citas lietas, kuras darām brīvdienās).

Lai arī cik ļoti man gribētos, ka brīvdienās puikas aktīvi izrādītu vēlmi mācīties, bet pēc garās bērnudārza nedēļas viņiem gribas vienkārši atvilkt elpu. Arī es beidzot 🙂 esmu ieguvusi tādu kā sirdsmieru par bērnudārza “kvalitāti”, jo sāku redzēt augļus :). Laikam tas bija tas, kas man vajadzīgs. Tas, kā bērns iemācās lasīt, rakstīt un rēķināt man vienmēr ir licies kā liels brīnums! Un tagad es varu to sākt piedzīvot! Vēl priekš sevis esmu atklājusi, ka Markam patīk mācīties vērojot citus, ko mājās es tik labi nevaru nodrošināt, jo nav ikdienā apkārt vecāku/vienaudžu bērnu ar ko kopā mācīties.

Mājās ar rokdarbiņiem neaizraujos, jo zinu, ka to puikas saņem ikdienas dārziņā. Aktuālāka man ir Marka valodas un matemātikas tēma. Šīs ir tās jomas, kas mani nedaudz satrauca, jo no bērnudārza puses tika pausta stingra nostāja par to, ka “tik tālu mācīsies un tālāk nē”! Līdz ar to vēl vairāk izjutu to cik daudz man jāiegūlda pašai, bet laiks ko tam varētu veltīt ir tik mazs.
Jau pēc pirmās vecāku sapulces pieņēmu “sadarbošanā plānu” un aktīvi sekoju līdz kas jauns tiek apgūts dārziņā. Mājās attiecīgās tēmas mēdzam pārrunāt vai ideālā variantā izzināt vēl sīkāk. Vakaros ļauju pilnīgu darbošanās brīvību. Marks biežāk izvēlas rotaļlietas, Stefans – Montessori materiālus. Liels ir prieks, ka Mājas skoliņas nodarbības tiek gaidītas ar lielu nepacietību. Savukārt pārējās brīvajās dienās ļauju brīvi darboties, bet, ja jūtu, ka kādam no puišiem ir attiecīgais labvēlīgais noskaņojums (kuru man vajadzētu izmantot 🙂 ), tad mēdzu “piedāvāt” kādu materiālu pēc savas izvēles (matemātikas vai valodas). Prieks, ka brīvdienās Montessori materiālu plaukti ir daudz lielākā cieņā.

Mana ideālā nedēļa bija 3 dienas dārziņā un 4 mājās. (Nepieminot opciju, kad visu nedēļu varējām dzīvoties pa mājām 🙂 ) Kopš jaunā gada cenšamies aprast ar jauno ritmu (4/3) un rast iespēju iedot kādu ekstra brīvdienu ar tēta vai omīšu un opīšu palīdzību.

Ja tavs mazais apmeklē bērnudārzu, vai mājās centies ko papildus piedāvāt? Ja jā, tad kā to iekļaujat savā ikdienā?

Adventes laiks

Šodien Adventes vainagā aizdedzām pirmo sveci – atzīmējām Pirmo Adventes svētdienu un “atklājām” savu Adventes kalendāru.

Mūsu mājās laiks pirms Adventes paiet vairāk domājot par vecākā dēla dzimšanas dienu, kas parasti tiek svinēta ap pirmo Adventes svētdienu. Šis gads protams nebija izņēmums. Tāpēc arī pēdējos gados nav tā īsti sanācis sagatavoties Adventei pirms tā jau ir sākusies. Vienīgi Adventes vaignaga gatavošana ir izvērtusies par jauku tradīciju, kad sanākam kopā ar kaimiņienēm un netraucēti (cik nu tas izdodas, kad līdzi ir mazie prātvēderi) nododamies savu Adventes vainagu gatavošanai. Šogad arī Marks pagatavoja savu pirmo Adventes vainagu, kas rotā mūsu ēdamgaldu.

Liels bija mans prieks izmantot Evelīnas draudzene Zanes Kārkliņas sagatavoto “darbīgo” Adventes kalendāru. Ar lielu prieku ķēros klāt paša kalendāra realizācijai un mazo maisiņu gatavošanai, jo šādas nodarbes man palīdz relaksēties :).

Kādiem no uzdevumiem pievienoju papildmateriālus, piem., svecīti, garšvielu maisījumu utt. Katrs dienas uzdevums tika ietikts vienā papīra turziņā (pirktas Gemoss – ap 1Ls, 50gab), tā aizlīmēta. Tad izveidoju 24 dekoriņus, kurus ar karsto līmi piestiprināju pie maisiņiem. No auduma lenta izveidoju egles līnijas un ar knaģīšiem piestiprināju turziņas. Lentu pie sienas piestiprināju ar līmlentu.

Kad dienas uzdevums tiks atvērts, tad mazo dekoriņu varēs izmantos “egles” dekorēšanai.   Jau pāris gadus mūsu mājās ap šo laiku aktuāls paiek jautājums par mākslīgās egles iegādi, jo draugu lokā ir ģimenes, kam ir tradīcija “egli” pušķot jau pēc Pateicības dienas un tad tā, skaisti izgreznota, priecē līdz par Ziemassvētkiem. Un maniem puikām tas tā patīk! Arī šogad Marks jau apjautājās, kad tad mēs pušķosim savu egli. Bet mēs – vecāki :), vēl kaut kā nespējam pārslēgties uz visādi “izdevīgo” egli :). Tā nu radās ideja par “egli”, ko varētu dekorēt cik tik tīk.

No biezāka papīra izgriezu egles formas aplikāciju, ko piestiprināju pie sienas. Iesākumā sagatavoju pavisam vienkāršas ģeometriskās figūras, bet laikam ejot noteikti piestrādāsim pie dažādākiem rotājumiem. Uz egles pielipināju lipināmo masu un egle gatava. Adventes kalendāra dekoriņu piestiprināšanai izmantošu abpusējo pufīgo līmlentu.

Lai mierīgs un jauks šis Adventes laiks! Ziemīgai noskaņai :)!

Viesošanās LR1 raidījumā “Ģimenes Studija”

Šonedēļ bija iespēja piedalīties LR1 raidījumā “Ģimenes studija” un stāstīt par to kā mammas mājās darbojas ar saviem bērniem izmantojot Montessori pieeju. Kopā bijām 5 mammas – Evelīna, Karīna, Zane, Līga un es.

Šeit Karīnas un Evelīnas apraksti par pasākumu:

Montessori mammas radio

Viesošanās LR1 raidījumā “Ģimenes Studija”.

Vēl mazliet par vasaru!

Lai arī laikapstākļi tā vien liek domāt par rudeni, esmu sadūšojusies pazliet pakavēties mūsu vasarā! Tā bija skaista vasara!

This slideshow requires JavaScript.

Šogad laikam (cik nu atceros) bija pirmā vasara manā mūžā, kad tās beigās tā patiesi ilgojos pēc rudens. Tik daudz dažādu piedzīvojumu un pārdzīvojumu, ka visa mana būtība sāka ilgoties pēc miera un klusuma, pēc rimtāka laika plūduma un paredzamākas ikdienas.

Un tā mūsu mājās ienāca rudens! Man šī apziņa ienāca ar kalendarā (atraksts no Evelīnas bloga, jo mūsu kalendārs vēl tapšanas stadijā) nomainīto vasaras dzelteno uzrakstu pret rudens sarkano.

Bērni uzsāka bērnudārza gaitas (lielais pavisam mierīgi, mazais +/- arī ok). Bez jebkādas piepūles un pilnīgi dabīgi (man tas vēljoprojām ir liels brīnums pie mūsu dzīves ritma) bērni sāka iet gulēt ap 9:00! Pirms tam gulētiešanas laiks bija ap 22-23:00.

Stefans (1,6 gadi) augusta pēdējās dienās iemalkoja savu pēdējo piena “devu” un kopš tā laika beidzot sāka ēst arī “cieto paiku” (līdz šim viņam 70% no dienas uzņemtā ēdiena bija mammas piens).

• Un nu viņš noguļ arī visu nakti ar atsevišķiem izņēmumiem.
• Ļoti aizrāvies ar papīru “šķērēšanu” (Marka ieviest apzīmējums griešanai). Šobrīd ši aktivitāte ir top. Jau var satvertām šķērēm attaisīt asmeņus un ielikt papīru pa vidu un aizvērt asmeņus, tā sagriežot papīru.
• Joprojām ļoti patīk stikla bumbiņas. Cenšos tās izmantot dažādos darbiņo – bēršana stikla pudelē, pārlikt no vien trauciņa otrā ar karoti utt.
• Ļoti uzstājīgi izsaka savu “viedokli”, ja cenšas ko panākt. Lai arī valodiņa viņam vēl nav tik labi attīstījusies, viņš tik un tā darīs visu lai pieaugušais saprastu ko viņš grib!
• Ļoti patīk mazgāt zobus! To var darīt pat 10x pa dienu.
• Kad izmanto ūdeni, lai lietu no vienas glāzes otrā, un tas nolīst garām, skrien pēc dvieļa, lai visu saslaucītu.
• Sācis zīmēt.
• Principā grib darīt VISU ko dara brālis un “iepūt”, ka vēl par mazu!

Marks (3,9gadi) … iestājās mazs pārdomu brīdis par to kā, lai viņu tagad vislabāk noraksturo 🙂 … ir kļuvis citāds, nu tāds lielāks, prātīgāks.

• Vasarā viens no mūsu ģimenes (un draugu ģimenes) lielākajiem notikumiem bija Varoņu brīvdienas – Atklājot Visumu! (Te sīkāk Karīna to aprakstījusi) Tā mums ar Karīnu bija jauna pieredze tieši strādājot ar Montessori materiāliem. Lai arī pati esmu piedalījusies daudzu nometņu organizēšanā, tomēr šis pasākums kaut kā ipaši uzrunāja. Principā visu pasākuma laiku Marks kaut kur tur bija, nekur īpaši negribēja pieslēgties un mums ar vīru arī nebija laika, lai viņam tā īpaši un lēnām visu paskaidrotu. Tā nu viņš tur bija, kaut kur skraidīja. Man protams bija nedaudz zēl, ka viņš neko negribēja darīt. Pēc šīm piedzīvojumu dienām man bija iespēja piedzīvot Montessori kursos uzsvērto patiesību, ka bērns var arī pats fiziski nepiedalīties procesā, bet tas nenozīmē, ka viņš šo procesu nevēro un nemācās. Pēkšņi Marks sāka lietot kādus kontinentu nosaukumus (protams ne jau apzīmējot kontinentus, bet gan piemēram Āfrikas saldējums) un ta viss uzsūktais tik sāka birt laukā. Lai visu kārtīgāk izrunatu, es vēlreiz nodemonstrēju visus materiālus un mēs turpinām mācīties un atkārtot. (ceru pamazām arī aprakstīt blogā kādus no tiem)
• Uzsāka mācības mūzikas skoliņā. Pagaidām abas nodarbības nācās būt klāt, bet ceru, ka nākamā būs TĀ ĪSTĀ, kad viņš paliks viens.
• Uzsākām skaņu mācīšanos, bet šis vēl kaut ka neiet. Laikam pati neizjūtu tā līdz galam šo procesu. Gan būs ieraksts arī par to kā mēs to darām.
• Cītīgi mācāmies matemātiku. Te nu man viss liekas tik loģisks, ka arī Markam patīk! 🙂 (ceru atrast kādu brītiņu, lai padalītos arī ar šo).
• No rītiem var ilgu laiku dzīvoties pidžamā, bet tad pēkšņi paziņo:” es iešu apģērbties!” Aiziet un savu istabu, aiztaisa durvis un pēc kādām 10 min iznāk apģērbies. Bieži esam runājuši par apģērbu saskanīgumu, tad nu citreiz viņš’pārjautā vai viņa izvēlētās drēbes iet kopā. Pagaidām gan nākas pacīnīties par šortu vilkšnu saulainās dienās, jo viņš joprojam uzskata, ka ar tiem ārā būs silti, jo taču ir saule!
• Pēdēja laikā ļoti uzstājīgi visu grib izdarīt pats un man nākas aprauties un atskārt, ka šis laikam ir tas brīdis, kad mammai ir maksimāli jāpaiet malā, lai nekļūtu par “appuišotāju” :)! Lielākoties jau visu viņš dara pats, bet ir tomēr kadas lietas ko viņš arī grib pārņemt savā parziņā. Nu vairs nedrīkstu ieliet ūdeni no lielās krūkas, bet man jāielej mazākā krūkā, kuru viņš pats var pacelt un ieliet sev glāzē (zinu jau, ka pēc Montessori man mazajai krūkai visu laiku būtu jābūt pilani, bet tas ūdens par ātru izdzeras 😉 ); ēdienu arī vairs nedrīkstu uzlikt uz šķīvja utt. Mācos saredzēt tās jomas kurās man jāpaiet malā un jāļauj pašam, lai arī agrāk tās likās tik ierastas un pašsaprotamas.
• Un vēl Marks pastiprināti interesējas par jaguāliem, leopardiem, gepardiem, tiģeriem un visiem citiem kaķveidīgajiem. Tā nu mēs abi kopīgi esam uzsākuši šo dzīvnieku pētīšanu, atšķirību un rasturīgāko iezīmju meklēšanu. Es tagad zinu kā atšķirt leopardu no jaguāra :)! Vai Tu to zini?

Cerot, ka nākamais ieraksts nebūs jāgaida tik ilgi,

Ilze

Mežs un sēnes

Ieraugot veikalos un tirdziņos sēnes, atcerējos bērnību un to kā braucām uz mežu sēnēs. Tas bija īsts piedzīvojums ar gumijniekiem, groziņiem, sūnām, sveķiem, purviem un draugiem. Tikai tās labākās atmiņas! Izaugām, lauku mājas vairs nebija un kaut kā sēņot nebraucām. Tā nu kopš tā laika tā īsti nemaz sēnēs neesmu bijusi. 🙂 Atmiņas darīja savu un aizdomājos par “sēņu mantojumu” ko nodošu saviem bērniem. Vai viņi maz zinās kur un kā aug sēnes?

Lai kaut kā šo situāciju labotu, devāmies mežā!

Kā mums gāja mežā?

Stefans (1,6 gadi) palika pie pirmajām mellenēm un nekas cits viņu vairs neinteresēja.

Marks (3,9 gadi) ar lielu sajūsmu paņēma savu spainīti, nazīti (šis kaut kā īpaši viņu uzrunāja) un devās sēņu meklējumos. Pēc pāris atrastām sēnēm, viņu vairāk sajūsmināja savas skaļās balss klausīšanās klusajā mežā, skriešana un visādu zaru mešana. Pēc nepilnas stundas lielie sēņošanas prieki mazajiem bija apnikuši.

Man mežā gāja tīri labi – tikām pie gardas sēņu mērcītes! Atzīstos gan, ka sēnes pazīstu slikti 🙂 , tāpēc parasti meklēju tikai gailenes!:)

Vai Tavā ģimenē ir sēņošanas tradīcijas? Vai tās nodod tālāk saviem bērniem?

1kg tomātus, lūdzu!

Maniem bērniem ir tā laime dzīvajā vērot kā aug tomāti (un ne tikai). Protams Sabilē neesam visu augšanas laiku, bet periodiski pieslēdzamies un process Markam (3,7) ir saprotams un nu jau pavisam pamatoti uzskatu, ka kādas lietas viņš noteikti zina labāk par mani.

Bērni ir tādi vērotāji un atkārtotāji! Viņi pamana vissīkākās detaļas! Un tad pienāk laiks, kad viņi to pielieto savā ikdienā.

Šodien man bija jāiet iepirkties. Un pārdevēji bija mani dēli! Pēkšņi Marks sāka mani uzrunāt uz Jūs un apkalpoja kā visdārgāko klientu (jeb kā Marks saka kudi t.i. kundi). Vispirms uzjautāja cik daudz es tos tomātus vēlēšos, tad nosvēra. Pēc tam apjautājās vai man nevajadzēšot maisiņu. Man protams, ka vajadzēja.:) Un, kas man likās ļoti interesanti – tā arī netieku gudra vai tā bija sagadīšanās vai tomēr novērojumu rezultātā iegūta pieredze, es pajautāju, ka gribu 1 kg un viņš sāka likt tomātus maisiņā, palūdzot man pieturēt ar abām rokām (atkal novērojums, ka tā jādara), kad pēc laika teicu, ka nu jau būs gana, viņš teica, ka vajagot vēl! Un kad uzlika uz svariem, tur bija 1,049kg!

Vēl nedaudz paeksperimentējām ar maisiņā esošajiem mazākajiem tomātiņiem. Ņēmām ārā pa vienam līdz atradām vienu “ideālo”, kas bija svēris tieši 49gramus un nu maisiņā bija tieši 1kg!

Pēdējā laikā Marks ir sācis arī “pierakstīt”. Šoreiz pierakstīja man cik būšot jāmaksā. Izskatās, ka Marks sāk ieiet valodas pierakstīšanas un burtu simbolu sensitīvajā fāzē.  Es to uztveru kā svarīgu signālu un pēc brīvdienām un nometnēm ķersinies tā nopietnāk klāt burtu skaņām (maisiņi sašūti 🙂 – tas jau ir daudz 🙂 ) un simboliem (smilšu burti arī top, bet lēni).

Stefans (1,4) visu atkārto ko dara Marks! Uzraušas uz krēsla pie svariem. “Nokomandē” mani (citreiz ņem pats), lai iedodu viņam tomātus un liek uz svariem. Tad cītīgi spaida pogas! 🙂 Parasti divi vai vēl vairāki tomāti aizceļo līdz mutei un tiek iekosti.:)

Ekipējums

Šovasar tādi mainīgi laikapstākļi pagadījušies… Nu nav jau nekāda vaina tam lietum, bet nu saulainās dienas man patīk labāk:)!

Bet ko darīt, ja līst, līst un līst? Jāiet ārā! Attiecīgs ekipējums mugurā un kājās un aiziet! 🙂

Brīžiem māc šaubas par lietus tērpa nepieciešamību un tajā ieguldītajiem līdzekļiem, bet tādās dienās kā šī, katrs ieguldītais santīms atmaksājas ar uzviju. Siltākās dienās protams var skriet pliks pa peļķēm, bet ne šodien:).

Bērnu laime un sajūsma par peļķēm ir tik patiesa! Viņiem lietus galīgi netraucē baudīt dzīvi :)!
Skatoties uz puikām atcerējos savu bērnību un peļķu laiku! Eh, būtu man šodien bijuši gumijnieki! Būs katram gadījumam tie tomēr jātur mašīnā:)

P.s. Esmu iecienījusi Sabiles un Talsu Skandināvs (humpītis:) ) veikalus, jo tur mēdz būt labas un lētas koka spēles/rotaļlietas. Un tā nu sanāca, ka tur arī ieraudzīju Marka jauno lietus tērpu. Jaka ļoti labas kavlitātes 2Ls, bikses 0.50Ls.

Mūsu otrais

Mazliet no emocionālās puses…

Tas ir tik skaists laiks, kad ģimenē ienāk mazulis. Pasaule uz laiku pārstāj griezties ap sauli un sāk griezties ap mazuli :)! Un tad paiet laiks un parasti tā atkal pamazām sāk uzņemt virzienu rotēšanai ap sauli :). Ap to laiku prātā un sirdī ienāk doma par otru “pasaules nabiņu”.

Laiks iet un tuvojas tas brīdis, kad pasaulē jānāk otram mazulim. Un mani pārņēma lielas bailes par to kā es tagad spēšu savu laiku un uzmanību sadalīt starp diviem mazuļiem. Jā, pirmajās dienās pēc Stefana dzimšanas es raudāju, jo nespēju tik veikli piecelties (ķeizargrieziens) vai atbrīvoties (baroju mazo) kad Markam tas bija vajadzīgs. Es raudāju, jo Marku mīlēju TIK ĻOTI un redzēju, ka viņš pārdzīvo, ka mamma aizņemta ar kādu citu. Laiks gāja un biju tik ļoti laimīga, ka man ir divi puikas! Es viņus abus TIK ĻOTI MĪLU, ka nezinu no kurienes aug tā mīlestība. Brīžiem vēl iezogas doma vai, ja Dievs dots trešo bērniņu, es viņu arī spešu mīlēt tik ļoti. Sirds dziļumos es zinu, ka mīlestība atnāks kopā ar bērniņu, bet iekšējas bailes saglabās.

Aizvien biežāk nākas aizdomāties par otrā bērna lomu ģimenē… Stefans jau ieradās pie mums ar tipiska vidējā bērna raksturu. Nu tāds izsitējs! 🙂 Tik ļoti steidzās pakaļ brālim, ka sāka staigāt jau 9.mēnesī, rāpoja jau no 5,5.mēn. Brīžiem vairs neticas, ka viņš reiz ir bijis zīdainītis. Laiks, kad fiziskā attīstība bija priekšā mentālajai bija diezgan izaicinošs, bet tagad ir tik liels prieks, ka abi brāļi jau smuki darbojas kopā.

Cik daudz nav dzirdēt par to cik liels ieguvums ir pirmajiem bērniem, jo viņiem tiek viss vecāku laiks un uzmanība! Bet vai lielāks ieguvums tomēr nav mazajiem, kam ir šī brīnišķīgā iespēja dzīvot vidē, kas sagatavota lielākajiem brāļiem un māsām. Tā pa īstam Stefanam darbiņus domāju tikai ap 6-9 mēnešiem, jo pēc tam viņš ar lielu interesi sāka krāmēties ap Marka darbiņiem. Viņš pats man parāda priekšā, kas viņu interesē un man atliek novērot, reaģēt un piedāvāt.

Brīžiem liekas, ka es viņam netieku līdzi. Kad Stefanam bija nepilni 12 mēn un bijām spēļu istabā, viņam tika piedāvāta ģeometrisko figūru puzle ar 3 dažādām figūrām (trīsstūris, aplis, četrstūris). Pie sevis tik nodomāju, ka stipri par agru, bet nepagāja ne 3 minūtes, kad figūras sarindojās tām paredzamās vietās. Atcerējos, ka mums mājās ir kas līdzīgs tik ar 9 dažādām figūrām. Izmomāju pamēģināt – iedevu  -salika – šoks!

Kopš tā laika Stefanam tiek dota pieeja visiem Marka materiāliem (ar ļoti sīkām detaļām, piem., naglām, manā klātbūtnē), jo bērns pats labāk zin, kas viņu interesē.

Tāpat es apzinos, ka Markam pagaidām nespēju piedāvāt visu to, ko viņš būtu spējīgs jau uztvert, jo viņa apvārsnis ar katru dienu aug, bet mans laiks paliek 24h diennaktī. Bet es esmu priecīga, ka man ir šis laiks (nu tas, kas paliek pāri no darba stundām 🙂 ) un interese mācīties kopā ar saviem mazajiem.

Tas, kas mūs aizrauj, padara par tiem, kas mēs esam!

Klepus

Padalīšos mūsu klepus apkarošanas pieredzē jeb par Krūškurvja masāžu!

Šoziem puikas turējās varen braši un slimošana mūsu mājās nebija. Ja nu vienīgi kādi iesnu periodi, bet to es neuzskatu par nopietnu slimošanu.

Pienāca pavasaris un atsāku strādāt. Tūlīt tūlīt jau vasara ar plinajām kājām un ūdenspeldēm. Un tad sākās. Mazais sāka slimot! Katru mēnesi (sākot ar Marta beigām) pāris dienas ar temperatūru. Kas notiek? Nekas īpašs jau laikam, ja neskaita, ka tieši ap to laiku atsāku darba gaitas (uz pusslodzi).

Temperatūras pārlaidām daudzmaz mierīgi, bet šomēness (vēlos uzsvērt, ka ir iesācies vasaras mēnesis!) Stefans saķēra iesnas un pamatīgu klepu. Pirmās dienas (sākot ar piektdienu) bija arī temperatūra līdz 38, bet klepus palika aizvien stiprāks. Tākā vairākas ģimenes apkārt bija piemeklējis ilgstošs klepus, tad sāku nedaudz satraukties un domāt par turpmāku rīcības plānu. Svētdienā temperatūra jau bija beigusies un ar cerībām gaidīju pirmdienā uzlabojumus, kuru nebija.

Ko tad mēs darijām? Sākot ar otrdienu vedām uz krūškurvja masāžām. Procedūra bērnam diezgan nepatīkama, jo tās laikā tiek “masēts ārā” klepus. Vecākiem ar vājiem nerviem diezgan traks pasākums:) (Pirmajā dienā vīrs bij manāmi šokēts. Labi, ka biju jau sagatavojusi). Bērns noķērca visu procedūru! Pēc masāžām klepus pastiprinās (jo dalās ārā). Šoreiz Stefanam pietika ar 3 reizēm. Papildus devām ūpeņu zaptes tēju (šis mums obligātais must have), tīrījām deguntiņu ar jūras ūdentiņu un Rinomer (arī must have) un kopš trešdienas pilninājām degunilienus, ko ieteica darīt LORs. Bija vēl centieni iedot Sinupret, bet pagaidām tie nav vainagojušies ar panākumiem:). Pagaidām turpinām atveseļošanās kūri, jo jātiek galā ar iesnām un nelielo krekšķi, kas vēl palicis. Kad būs paaudzies lielāks un mācēs pats izklepoties, tad jau ies vēl raitāk.

Tā ir mūsu klepus ārstēšanas pieeja, kuru atklājām vecākā dēla otrajā dzīves ziemā (10mēn – 1.5 gadi). Viņš tiešām traki slimoja. Vienas ziemas laikā tikām slimnīcā kādas 3 vai 4 reizes (nespēju vairs atcerēties). Pārlaidām 2 vai 3 laringītus, 2 plauškarsoņus, vairākus bronhītus un vēl rotavīrusu. Vienā no pēdējām slimošanas reizēm zāles/sīrupus aizstājām ar masāžām. Un nākamo vasaru pavadījām cītīgi rūdoties! Kopš tā laika, paldies Dievam, nopietni nav slimojis!

Ir jākonsultējas ar ārstu, kad zāles var/drīkst aizstāt ar masāžu!

Visiem vēlot veselību, Ilze! 🙂