Es kā mazs bērns ļoti novērtēju un priecājos par katru iespēju padzīvoties laukos. Lai arī mums tādu ĪSTU lauku (kur būtu daudz maz naturāla saimniecība un tuvākā māja vismaz 500m attālumā) nekad nav bijis, tomēr savu zemeņu vadziņu tomēr bija iespēja paravēt :). Varbūt tieši tāpēc tik ļoti priecājos, ka maniem bērniem ir iespēja padzīvoties pa nosacītiem “laukiem” un ik pa laikam ieskatīties īstos laukos.
Sabiles piedzīvojumi
Vīra vecākiem Sabilē ir vairākas siltumnīcas, kur rosība sākas jau ziemā (ferbuārī) un beidzas vēlā rudenī (2011.gadā pēdējie tomāti tika novākti oktobrī). Tad nu bērniem tiek liela privilēģija pašiem redzēt un piedalīties tomātu, gurķu, lociņu un puķu audzēšanā.
Šeit tad arī tiek izdzīvotas Montessori pedagoģijā tik ļoti uzsvērtās praktiskās iemaņas, kas pilsētas kontekstā mums nav pieejamas.
Šoreiz bildes no kartupeļu šķirošanas (prakstiskās dzīves materiālu šķirošanas pārnešana uz reālu dzīvi). Markam ļoti labi sanāca izšķirt, kuri kartupeļi labi un ēdami, kuri cūciņām.
Par to kā “rodas” piens…
Pavisam netālu no Sabiles dzīvo vīra māsīca ar savu ģimeni un viņiem ir īstas GOVIS un daudz lielu TRAKTORU. Varētu domāt, ka puikām vairāk interesē tie otrie, bet izrādās, ka tik pat satraucoši ir pilsētas bērnam redzēt tikko dzimušu teliņu. Un cik forši ir teliņu paijāt un iedot palaizīt savu pirkstiņu. Un Marks zin kā “rodas” piens 🙂
mazaszvaigznes 