1kg tomātus, lūdzu!

Maniem bērniem ir tā laime dzīvajā vērot kā aug tomāti (un ne tikai). Protams Sabilē neesam visu augšanas laiku, bet periodiski pieslēdzamies un process Markam (3,7) ir saprotams un nu jau pavisam pamatoti uzskatu, ka kādas lietas viņš noteikti zina labāk par mani.

Bērni ir tādi vērotāji un atkārtotāji! Viņi pamana vissīkākās detaļas! Un tad pienāk laiks, kad viņi to pielieto savā ikdienā.

Šodien man bija jāiet iepirkties. Un pārdevēji bija mani dēli! Pēkšņi Marks sāka mani uzrunāt uz Jūs un apkalpoja kā visdārgāko klientu (jeb kā Marks saka kudi t.i. kundi). Vispirms uzjautāja cik daudz es tos tomātus vēlēšos, tad nosvēra. Pēc tam apjautājās vai man nevajadzēšot maisiņu. Man protams, ka vajadzēja.:) Un, kas man likās ļoti interesanti – tā arī netieku gudra vai tā bija sagadīšanās vai tomēr novērojumu rezultātā iegūta pieredze, es pajautāju, ka gribu 1 kg un viņš sāka likt tomātus maisiņā, palūdzot man pieturēt ar abām rokām (atkal novērojums, ka tā jādara), kad pēc laika teicu, ka nu jau būs gana, viņš teica, ka vajagot vēl! Un kad uzlika uz svariem, tur bija 1,049kg!

Vēl nedaudz paeksperimentējām ar maisiņā esošajiem mazākajiem tomātiņiem. Ņēmām ārā pa vienam līdz atradām vienu “ideālo”, kas bija svēris tieši 49gramus un nu maisiņā bija tieši 1kg!

Pēdējā laikā Marks ir sācis arī “pierakstīt”. Šoreiz pierakstīja man cik būšot jāmaksā. Izskatās, ka Marks sāk ieiet valodas pierakstīšanas un burtu simbolu sensitīvajā fāzē.  Es to uztveru kā svarīgu signālu un pēc brīvdienām un nometnēm ķersinies tā nopietnāk klāt burtu skaņām (maisiņi sašūti 🙂 – tas jau ir daudz 🙂 ) un simboliem (smilšu burti arī top, bet lēni).

Stefans (1,4) visu atkārto ko dara Marks! Uzraušas uz krēsla pie svariem. “Nokomandē” mani (citreiz ņem pats), lai iedodu viņam tomātus un liek uz svariem. Tad cītīgi spaida pogas! 🙂 Parasti divi vai vēl vairāki tomāti aizceļo līdz mutei un tiek iekosti.:)

Advertisements

Tuvāk dabai

Es kā mazs bērns ļoti novērtēju un priecājos par katru iespēju padzīvoties laukos. Lai arī mums tādu ĪSTU lauku (kur būtu daudz maz naturāla saimniecība un tuvākā māja vismaz 500m attālumā) nekad nav bijis, tomēr savu zemeņu vadziņu tomēr bija iespēja paravēt :). Varbūt tieši tāpēc tik ļoti priecājos, ka maniem bērniem ir iespēja padzīvoties pa nosacītiem “laukiem” un ik pa laikam ieskatīties īstos laukos.

Sabiles piedzīvojumi

 Vīra vecākiem Sabilē ir vairākas siltumnīcas, kur rosība sākas jau ziemā (ferbuārī) un beidzas vēlā rudenī (2011.gadā pēdējie tomāti tika novākti oktobrī). Tad nu bērniem tiek liela privilēģija pašiem redzēt un piedalīties tomātu, gurķu, lociņu un puķu audzēšanā. 

Šeit tad arī tiek izdzīvotas Montessori pedagoģijā tik ļoti uzsvērtās praktiskās iemaņas, kas pilsētas kontekstā mums nav pieejamas. 

Šoreiz bildes no kartupeļu šķirošanas (prakstiskās dzīves materiālu šķirošanas pārnešana uz reālu dzīvi). Markam ļoti labi sanāca izšķirt, kuri kartupeļi labi un ēdami, kuri cūciņām.

Par to kā “rodas” piens…

Pavisam netālu no Sabiles dzīvo vīra māsīca ar savu ģimeni un viņiem ir īstas GOVIS un daudz lielu TRAKTORU. Varētu domāt, ka puikām vairāk interesē tie otrie, bet izrādās, ka tik pat satraucoši ir pilsētas bērnam redzēt tikko dzimušu teliņu. Un cik forši ir teliņu paijāt un iedot palaizīt savu pirkstiņu. Un Marks zin kā “rodas” piens 🙂