Jau kopš Stefana dzimšanas mums ir aktuāls gultiņas jautājums – lai gan man, gan mazajam būtu ērti.
Jau kopš pirmās dienas redeļu gultiņai tika noņemta viena sāna mala un gultiņa piestiprināta pie mūsu gultas tā iegūstot papildus vietu mazajam. Naktī ļoti ērti paņemt mazo, lai pabarotu. Tomēr jāatzīmē, ka Stefans jau no paša sākuma pa naktīm guļ un pamostas tikai, lai paēstu. Līdz ar to nebija nepieciešams tusēt ar viņu uz rokām. Jutos salīdzinoši izgulējusies.
Kad S sāka velties un rāpot, mala atkal tika pielikta atpakaļ – tīri drošības dēļ. Ērti protams vairs nebija, tā nu S bieži vien palika gulēt mūsu gultā, jo es vienkārši aizmigu barojot.
Laikam ejot nakts miegs, sākot no iemigšanas un beidzot ar pamošanos, bija kļuvis par emocionāli nogurdinošu pasākumu. Redeļu gultā iemigšana nebija iedomājama un katru pamošanos pavadīja pamatīga raudāšana. Protams tagad man ir skaidrs, kas par lietu, bet tajā laikā īsti nevarēju saprast, kas viņam tā nepatīk!?
Dienas miegs problēmas nesagādā, jo neskatoties uz laikapstākļiem (lietus, sniegs, vējš), Stefans savas 3h guļ ārā ratos. Parasti uz balkona, jo tad varu izmantot laiku, lai apdarītu mājas darbus.
Kad Stefanam tuvojās gada jubileja, aizvien vairāk sāku domāt par viņa pārvietošanu uz bērnistabu pie lielā brāļa. Bet ko darīt ar gultu? Pirkt jaunu nākamā izmēra, noņemt malu redeļgultiņai , izņemt redeles vai meklēt citu risinājumu?!
Sākumā izmēģinājām vienkāršāko variantu un pārvietojām viņa gultiņu uz otru istabu. Rezultāts tāds pats ar lielu raudāšanu pie pamošanās. Ap to laiku mūsu istabā ielikām lielo atsperu matraci, lai būtu ērtāk, kad pa nakti uzrodas kāds blakusgulētājs. Ievēroju, ka S, ja guļ uz šī matrača, pamostoties ir ļoti labā omā! Sākās viela pārdomām…un meklēju papildus sīkāku informāciju par “zemo gultu”.
Daudz jau biju lasījusi par Montessori pedagoģijā pieminētajām zemajām gultām, bet īsta pārliecība vēl nebija. Tad nonācu līdz grāmatai Montessori from the start, kur sīki bija aprakstīti ieguvumi no zemās gultas. Nu vairs jautājumu nebija un jau nākamajā naktī Stefans ar visu matraci devās uz blakus istabu.
Kopš tās dienas (1 gads un bišķiņ):
- S nakts ēdienreizes samazinājušās uz pusi, kas man liekas liela uzvara (pie šī jautājuma tālāka progresa iespējams drīz pieķersimies, bet varbūt arī vēl nē:D)
- S pamostas ar smaidu uz lūpām un pats izlemj, kur doties. Citreiz nāk pie mums, citreiz dodas jau dienas gaitās darboties
- ir bijušas reizes, kad nakts laikā, bez nekādas raudāšanas un manis saukšanas, pats atnāk pie manis, lai uzēstu 😀
- arī Marka (3gadi 4mēneši) miegs ir kļuvis daudz mierīgāks un labāks
- vakaros mēdz ielīst gultā un atlaisties, kas kalpo par zīmi, ka gatavs iet gulēt
- kopumā no matrača nakts laikā noripojis/izlīdis kādas 4 reizes (2 mēnešu laikā)
- M gulta tika apgriesta tā kā tā paredzēta. Pirms tam bijām to novietojuši ar aimugurējo barjeriņu pret ārmalu, lai M nekristu laukā. Vispār M ir nemierīgs gulētājs un regulāri ripoja/sitās gultas malās iekšā. Pirmās naktis pēc gultas apgriešanas biju novietojusi pie gultas mīkstos dīvāna spilvenus, lai amortizētu kritienu. Biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš izvelsies no gultas, bet kā par brīnumu tas vēl nav noticis.
Stefans (1,6 gadi):
- pa dienu lielākoties guļ ārā ratos;
- tā kā esmu pārtraukusi barot, tad iemigšanai tagad ir nepieciešams jauns “rituāls” un S nepieciešams mans tuvums, tad nu esmu priecīga, ka varu apgulties viņam blakus uz matrača un pagulēt blakus līdz viņš aizmieg.
- arī lielais brālis ir iemīļojis S gultu un labprāt ielien, lai iemigtu.
Īsi par “zemo gultu”:
Iekārtojot bērnistabu pēc Montessori metodes, bērnam jau kopš dzimšanas tiek iekārtota guļvieta uz liela matrača, kas novietots uz grīdas
- atrodoties tuvāk grīdai, bērnam paveras skats uz visu istabu nevis tikai uz griestiem kā tas ir no augstajām redeļgultām;
- matracis ir pietiekami liels un plašs, lai mazulis (arī tikko dzimis) var pa to netraucēi pārvietoties;
- bērnam ir iespēja jau vizuāli uztvert un vērot visus priekšmetus, kas atrodas viņa redzeslokā. Vēlāk viņš tos varēs pētīt jau pieskaroties, pagaršojot un aptaustot. Viņam prātā veidojas tāda kā istabas karte ar visu priekšmetu izvietojumu utt;
- sākotnēji redeļgultas tika izgudrotas, lai aisargātu mazuļus no karstajām krāsnīm;
- parasti pie sienas, pie kuras piebīdīts matracis, atrodas spogulis, kas paver bērnam jaunu perspektīvu vērojot istabu spoguļskatā. Vēlāk mazulis jau tajā var vērot pats sevi. To kā kustas viņa rociņas un kājiņas;
- kad mazulis ir iemācijies pārvietoties, viņam ir iespēja mācīties ielīst un izkāpt no savas zemās gultas, kad vien viņš to grib;
- bērns iemācās sajust zemās gultas robežas un neveļās no tās laukā;
- bērns kļūst neatkarīgāks no vecākiem, jo pamostoties var pats izkļūt no gultiņas. Līdz ar to gultiņa nav vairs kā “ieslodījuma vieta”. Esmu pārliecināta, ka tieši tā savu redeļgultu uztvēra Stefans, lai arī redeļgultā likām tikai uz gulēšanu.
Man joprojām ir pāris neatbildēti jautājumi/pārdomas šajā sakarā, bet tos es ceru atrisināt, līdz brīdim, kad tas atkal būs aktuāli:).
Šeit bildīte ar zemo gultu no sewliberated.typepad.com
Neliels kopsavilkums no citiem blogiem.
mazaszvaigznes 